17.maijā bija jāsākas trešajam tiesas procesam pret vienu no 14 Eiropas Savienības sankciju pārkāpšanas lietā apsūdzētajiem “žurnālistiem” par sadarbību ar Kremļa propagandas aģentūrai “Rossija Segodņa” pakļautajiem resursiem “Sputņik” un “Baltnews”. Šoreiz uz apsūdzēto sola vajadzēja sēsties Eiropas Parlamenta (EP) deputātes Tatjanas Ždanokas palīgam Andrejam Solopenko. Krievijas propagandas resursi gan ziņo, ka process lietā pret A.Solopenko pārcelts uz 5.oktobri tiesneses pieprasītās papildu informācijas dēļ.
Bet tas neliedz “Tālavas Taurētājam” sīkāk ielūkoties, kas slēpjas aiz apsūdzētā A.Solopenko publikācijām Krievijas varai pakļautajos resursos. Līdzīgi kā iepriekš aprakstītās Kremļa lakstīgalas Latvijā – Ludmila Pribiļska un Vladimirs Dorofejevs, kuru pirmās sēdes notika aprīlī, – arī A.Solopenko savu karjeru propagandas resursos “Baltnews” un “Sputņik” sācis ap 2015.-2016.gadu. Pēdējā publikācija oficiāli ar viņa vārdu “Sputņik” publicēta 2022.gada 24.februārī – dienā, kad Krievija atkārtoti iebruka Ukrainā.
A.Solopenko ieguvis augstāko izglītību socioloģijā un politoloģijā (Latvijas Universitāte), kas izskaidro, kādēļ lielākā daļa viņa rakstu saistīti ar vēlēšanu cikliem (Saeimas, pašvaldību, Eiropas Parlamenta), tostarp tematiem par etnisko vadmotīvu partiju savstarpējajā konkurencē un t.s. “krievvalodīgo jautājumiem”. Kas no žurnālistikas viedokļa gan ir absolūti neētiski – vienas savas profesionālās jomas izmantošana otras spodrināšanai. Proti, lielākoties A.Solopenko kā “žurnālists” investējies partijas “Latvijas Krievu savienība” (LKS) aktivitāšu atreferēšanā, kā arī tās vadības (T.Ždanoka, Miroslavs Mitrofanovs, Vladimirs Buzajevs u.c.) intervēšanā u.tml.
Lieki piebilst, ka A.Solopenko pats ir ilggadējs LKS biedrs, tās padomes loceklis un deputātu kandidāts LKS (iepriekš – PCTVL) sarakstos vismaz kopš 11.Saeimas vēlēšanām; startējis arī pašvaldību vēlēšanās. Principā paralēli darbam EP kā Ždanokas padomniekam ar publicēšanos platformās “Sputņik”, “Baltnews” un citviet piepelnījies, atražojot sevi LKS “sabiedrisko attiecību”, “reklāmas” (tostarp – politiskās) un “krīžu vadības” speciālista lomās.
Tiesa, lai LKS prioritizēšana, iespējams, vienkāršam lasītājam tik ļoti uzreiz nekristu acīs, Solopenko mēdzis atsvaidzināt savas publikācijas, rakstot arī par citām partijām vai politiķiem. To vidū gan, protams, gadu laikā dominējusi “Saskaņa” un Vjačeslava Dombrovska pārvietošanās pa dažādiem politiskajiem spēkiem, kā arī Ingūnas Sudrabas, Alda Gobzema un Aināra Šlesera politiskās ambīcijas.
A.Solopenko profesionalitātes trūkumu “žurnālistikas” žanrā apliecina arī tas, ka reto reizi, kad izlēmis pajautāt viedokli arī kādam ārpus prokrievisko spēku loka, daudzkārt vērsies pie savas iepriekšējās darba vietas – tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra “SKDS” – direktora Arņa Kaktiņa vai politologiem, ar kuriem, visticamāk, krustojis ceļus studiju ietvaros, piemēram, Ojāra Skudras, kurš regulāri izcēlies ar prokremliskiem komentāriem, vai Jura Rozenvalda, kurš arī bieži citēts Kremlim lojālajā mediju telpā.
Visticamāk, A.Solopenko sagrozīto izpratni par “žurnālistiku” ietekmējusi arī 2016.gadā izmantotā apmācība pie kuratoriem Krievijā – no senāk nopludinātiem resursa “RuBaltic.ru” bijušā redaktora Sergeja Rekedas e-pastiem izriet, ka A.Solopenko kā šī izdevuma pārstāvis piedalījies jauno žurnālistu skolā “Studia Baltica” Kaļiņingradā, Imanuela Kanta vārdā nosauktajā Baltijas Federālajā universitātē.
Šajos e-pastos arī izgaismojas, kā “RuBaltic.ru” varētu būt maksājuši A.Solopenko (un, visticamāk, virknei citu tur iepriekš publicējušos Latvijas valstspiederīgo) par iesūtīto materiālu publicēšanu resursā. Konkrētajā gadījumā – S.Rekeda, uzzinājis, ka A.Solopenko ieplānojis tikšanos/interviju ar Kremļa galma politologu Nikolaju Meževiču, piedāvā “žurnālistam” paredzēto honorāru pārskaitīt uz N.Meževiča kontu, lai tas tikšanās laikā iedotu to intervētājam skaidrā naudā. Iespējams, tādā veidā “RuBaltic.ru”, kurš ir saistīts ar Krievijas Prezidenta administrāciju, centās slēpt to, ka Latvijas žurnālisti tiek finansēti no Kremļa kabatas.
Ļoti iespējams, ka līdzīgas finansēšanas shēmas varētu būt uzturētas arī iepriekš, teiksim, laikā, kad A.Solopenko sadarbojās ar Krievijas Ārlietu ministrijas finansēto žurnālu “Baltijskij Mir” vai kā “neatkarīgais eksperts” devās novērot t.s. “Krimas referendumu”.
A.Solopenko Krievijā viesojies itin bieži. Tā kā viņš ir arī biedrību “Jaunatnes iniciatīvu centrs” un “Olaines krievu kopiena” valdē, liela daļa vizīšu bijušas saistītas ar ārvalstu krievu tautiešu konferencēm un uz krievvalodīgās jaunatnes konsolidāciju orientētiem pasākumiem, kuros nereti piedalījušās arī augstākās Krievijas amatpersonas, tostarp ārlietu ministrs un prezidents.
