Līdz ar samilzušajām problēmām Krievijas demogrāfiskajā situācijā, dienasgaismu ierauga arvien vairāk iniciatīvu, kas motivē ārvalstīs dzīvojošo krievu tautiešu atgriešanos „vēsturiskajā dzimtenēˮ. Ideja par tautiešu repatriāciju nebūt nav jauna – valstiska kampaņa, kas līdz šim darbojusies pēc kvotu sistēmas, kā tāda eksistē vismaz kopš 2007.gada. Programma „tautiešu brīvprātīgai pārvietošanaiˮ uz Krieviju gadiem tikusi skaidrota kā iespēja atgriezties tiem, kas pēc PSRS sabrukuma palikuši ārpus Krievijas robežām. Valsts augstākās amatpersonas lēsušas, ka 15 gadu laikā to izmantojis ap miljons interesentu.
Bieži gan nācies lasīt tautiešu bēdu stāstus par to, cik valstiskā pārcelšanās programma ir birokrātiska, turklāt neesot iespējams izmitināšanai izvēlēties sev tīkamākos reģionus. Tā nu tagad savairojušās autonomas organizācijas, kas atgriezties kārojošajiem tautiešiem piedāvā visa veida palīdzību un konsultācijas, lai izlavierēt cauri pārcelšanās apgrūtinājumiem.
Viena no šādām šogad reģistrētām organizācijām ir „Putj domojˮ, kuru ar domubiedriem izveidojis Anatolijs Bubļiks. Lai arī projekts darbojas kopš gada sākuma, jūnijā tā oficiāli reģistrēta kā autonoma bezpeļņas organizācija „Palīdzības centrs brīvprātīgai pārvietošanai „Putj domojˮˮ. A.Bubļiks, kurš ar ģimeni uz Krieviju, Stavropoli pats pārcēlies pagājušogad, sākumā iecerējis to kā projektu, kas palīdz ar dokumentu vākšanu un konsultācijām imigrantiem tieši no Vācijas, jo pašam tam nācies iziet cauri. Savukārt projekts pats strauji paplašinājies, apkalpojot interesentus teju no visas pasaules.
Lai arī „Putj domojˮ dēvēts par nekomerciālu projektu, bet tajā strādājošie par brīvprātīgajiem, mājaslapā publicēts bankas konts, caur kuru iespējams organizāciju atbalstīt. Tāpat A.Bubļiks norādījis, ka nu jau vairs neaprobežojas vien ar palīdzību dokumentu noformēšanā – imigrantiem tiek piedāvāta palīdzība darba meklējumos un nekustamā īpašuma iegādē, kā arī nodrošināti transporta pakalpojumi un juridiskās konsultācijas. Dažus imigrantus viņam pat nācies atvest ar savu privāto auto.
A.Bubļiks intervijā „Russkij mirˮ klāstījis, ka paša ģimenes lēmums atgriezties Krievijā pieņemts pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Tāpat minējis, ka galvenokārt pēc bērnu, kuri dzimuši Vācijā un ir tās pilsoņi, pazemošanas skolā. Citviet apgalvojis, ka uz soli pārcelties pamudinājusi ne vien apvainošana par „slepkavāmˮ, bet arī jaunā „Rietumu ideoloģijaˮ – „LGBT propagandaˮ un „Eiropas karš ar Krievijuˮ. Papildus milstošajai rusofobijai tie minēti kā iemesli, kurus krievu tautieši nespējot pieņemt, tādēļ masveidīgi interesējoties par atgriešanos Krievijā.
Patlaban A.Bubļika projektā darbojoties 24 brīvprātīgie, kuri drošības apsvērumu dēļ it kā mudināti strādāt anonīmi vai ar pseidonīmiem; tāpat nenorādīt savus īstos vārdus lūgti arī interesenti, kas gatavojas pārcelties uz Krieviju. Kā var noprast, šie „drošības apsvērumiˮ saistīti ar to, ka Eiropas valstis it kā izrādot pretestību krievu aizbraukšanai, piemēram, cenšoties pārliecināt bērnus iesniegt sūdzības pret vecākiem par piespiedu izvešanu no valsts u.tml. Tas gan īsti neiet kopā ar stāstiem, ka krievvalodīgajiem ārvalstīs slēdzot banku kontus, tos vajājot specdienesti, atlaižot no darba vai apvainojot mācību iestādēs tikai par to, kādā valodā viņi runājot.
Lai nu kā, bet kopš „Putj domojˮ iedarbināšanas š.g. sākumā uz Krieviju ar tā starpniecību esot pārcēlušās jau 706 ģimenes, visbiežāk uz Maskavas apgabalu, Krasnodaru, Kaļiņingradu, Rostovu, Omsku, Jekaterinburgu un Tālajiem Austrumiem. Interesentu esot tik daudz, ka brīvprātīgajiem nākoties strādāt 24/7, kas radot augstu izdegšanas risku – pusgada laikā jau esot zaudēti vismaz 7 šādi palīgi.
Viena no projekta administratorēm, kura nebūt neslēpjas aiz pseidonīmiem, ir no Latvijas uz Krieviju, Veļikijnovgorodu 2022.gada oktobrī pārcēlusies Viktorija Romanova. Pēc viņas stāstītā, šeit patvērumu no rusofobijas radušas desmitiem imigrantu ģimeņu no Latvijas, Igaunijas un Vācijas. Dažas no tām atrādītas š.g. augustā publicētā „TikTokˮ video, vienbalsīgā laimē jūsmojot par atrašanos starp savējiem.
V.Romanova intervijās propagandas medijiem norādījusi, ka Latvijā audzināta krievu kultūrā, tostarp ikgadēji godinot „uzvarasˮ dienu. To, ka ģimenei, viņas vārdiem, „gēnu līmenīˮ bijusi mīlestība pret Krieviju, apliecina arī V.Romanovas „Facebookˮ profils, kurā redzamas Georga lentītes un Krievijas karoga pie sava un bērnu apģērba, kā arī automašīnā. Neiztrūkstošs ikgadējs fenomens viņas kā Latvijas pilsones profilā bijis hokeja čempionāta laikā publicēt attēlus, turam īkšķus par Krievijas komandas uzvaru spēlēs.
Lai arī pārcelšanos uz „vēsturisko dzimteniˮ V.Romanova un vīrs Oļegs apsvēruši vairākus gadus, uz šī soļa speršanu ģimeni tieši pamudinājusi rusofobijas saasināšanās, krievu valodas izslēgšana no skolas un sabiedriskās dzīves, kā arī – neiztrūkstoši – „varavīksnes propagandasˮ aktivizēšanās, kurā nevēloties audzināt savus dēlus.
Kā noprotams pēc sniegtajām intervijām, ģimene pārcēlusies uz Krieviju, izmantojot brīvprātīgo tautiešu pārcelšanās programmu. Kopš š.g. jūlija V.Romanova kļuvusi par Krievijas pilsoni, to nosaucot par svarīgāko dienu savā mūžā. Nav šaubu, ka ģimene, pametot Latviju, pieņēmusi pareizo lēmumu. Kaut nu V.Romanovai izdotos pārliecināt arī citus neizlēmušos par šādas izšķiršanās nepieciešamību!
