Šogad 9.maiju Latvijā oficiāli svinēt ir aizliegts. Kremļa apoloģēti šur tur salasās, lai noliktu ziedus padomju okupantu apbedījuma vietās, taču kopumā sabiedrības un politiķu attieksme pret t.s “uzvaras dienu” ir vai nu nosodoša vai, sliktākajā gadījumā, atturīga.
Tiesa, šāda nostāja agrāk nebūt nebija vispārpieņemta prakse. Līdz pat Krievijas iebrukumam Ukrainā ļoti daudzi Latvijas politiķi 9.maiju uzskatīja kā iespēju audzēt savu politisko reitingu un tuvināt attiecības ar Maskavas imperiālistisko režīmu.
Uzskatāms piemērs ir Latvijas Valsts prezidentu neviennozīmīgā attieksme pret 9.maija svinībām. Sākot no Gunta Ulmaņa līdz prezidentam Andrim Bērziņam, visi Latvijas prezidenti ir vienā vai citā veidā “flirtējuši” ar 9.maiju un Krievijas imperiālismu.
Piemēram, prezidente Vaira Vīķe-Freiberga bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem 2005.gadā piedalījās “uzvaras dienas” parādē Maskavā. Prezidente uz Maskavu devās bez saskaņošanas ar pārējo Baltijas valstu līderiem, kas izsauca nelielu diplomātisko krīzi tuvāko sabiedroto vidū.
Vēl jo vairāk, prezidente uz Maskavu devās pat pēc tam, kad Krievijas vēstnieks Latvijā Viktors Kalužnijs brīdināja, ka viņai netiks dots vārds, lai publiski runātu par Latvijas okupāciju. Tātad, dodoties uz Maskavu, Vīķe-Freiberga pilnībā izdabāja Krievijas režīma prasībām un mērķiem, kas uz to brīdi bija orientēti uz Kremļa kā nozīmīga starptautiska spēlētāja tēla spodrināšanu.
Fenomenāli, ka Vīķe-Freiberga arī pēcāk neatzina savu kļūdu apmeklēt Maskavu, kā arī mudināja 2010.gadā to pašu darītu toreizējo prezidentu Valdi Zatleru.
Zatlers 2010.gadā patiešām kā vienīgais no Baltijas valstu prezidentiem piekrita doties Maskavu. Komentējot savu lēmumu plašsaziņas līdzekļos, Zatlers atļāvās 9.maiju salīdzināt ar latviešu tautai nozīmīgajiem svētkiem 11. un 18.novembrī un 4.maijā. Zatlera ačgārnajā vērtējumā 9.maija svinības Maskavā bija “pirmām kārtām, par karā kritušo karavīru piemiņas godināšanu”.
Zatlera pusē toreiz nostājās arī pirmais atjaunotās Latvijas Republikas prezidents Guntis Ulmanis, kurš uzsvēra, ka uz 9.maija svētkiem ir obligāti jābrauc.
Līdzās Ulmanim, Freibergai un Zatleram ar neviennozīmīgu attieksmi pret 9.maiju ir atzīmējies arī prezidents Andris Bērziņš, kurš vēl 2015.gadā [pēc Krimas aneksijas un iebrukuma Donbasā] nesekoja Lietuvas un Igaunijas prezidentu piemēram un kavējās ar ielūguma ierasties Maskavā atteikumu.
