Pirms vairākiem gadiem Latvijas medijos izskanēja ziņas par “iedvesmojošu veiksmes stāstu”, kā meitene no Latvijas – Anželika Smirnova (Aņdze) – savaldzinājusi un iekarojusi Ķīnu. 2012.gadā meiteni intervēja LTV, piesakot viņu kā televīzijas raidījumu vadītāju un skatuves mākslinieci Ķīnā. Līdzīgas intervijas, uzsakot A.Smirnovas “galvu reibinošo” pieredzi un panākumus, Latvijā tika demonstrētas arī 2015. un 2016.gadā.
Lielākoties intervijas fokusējušās uz to, kā A.Smirnova nokļuvusi līdz ķīniešu valodas apguvei un kā viņa 2007.gadā izcīnījusi 2.vietu starptautiskā ķīniešu valodas konkursā, kas arī nodrošinājis sekojošos panākumus Ķīnas medijos. Vairākkārt ticis uzsvērts, ka televīzijas producenti A.Smirnovā saskatījuši lielu potenciālu, taču līdztekus darbam izklaides industrijā viņas nākotnes profesionālā ievirze varētu tikt saistīta ar starpkultūru institūcijām. Pēc viņas sniegtajām intervijām Ķīnas medijiem top skaidrs, ka A.Smirnova apzināti uzsākusi specializāciju starptautiskajā komunikācijā.
Pēc Latvijas Universitātes Orientālistikas studiju absolvēšanas A.Smirnova apguvusi lingvistiku Čaņčuņas Ziemeļaustrumu izglītības universitātē (Northeastern Normal University), taču kopš 2020.gada ir doktorantūras studente Pekinas universitātes Žurnālistikas un masu komunikācijas skolā.
Pirmais raidījums, ko A.Smirnova vadīja, bija “Happy Chinese” Ķīnas centrālajā televīzijā. Tā ietvaros tika stāstīts gan par apskates vietām Ķīnā, gan arī mācītas ķīniešu valodas frāzes ārvalstniekiem. Intervijā laikrakstam “Latvietis” A.Smirnova atzinusi, ka kļūt par TV personību ārvalstniekiem Ķīnā esot diezgan grūti. Visbiežāk ārvalstniekus varot redzēt dažādos dziedāšanas konkursos un izklaides pasākumos (tādos piedalās arī A.Smirnova), bet viņai šāda iespēja piedāvāta pēc ķīniešu runas konkursa, kuru rīkoja Centrālās televīzijas 4.kanāls. Vēlāk A.Smirnova vadījusi Tindziņas televīzijas raidījumu “Esi sveicināta Tin Dziņ”, kuras ietvaros pati iniciējusi veidot arī raidījumu sēriju par Latviju.
Ielūkojoties A.Smirnovas profesionālajās gaitās, ātri vien gan top skaidrs, ka viņai bijis jāpopularizē ne tikai apskates vietas vai ķīniešu valodu un kultūru. Caur A.Smirnovas piemēru runāts arī par “Ķīnas tēla” un “Ķīnas īstās balss” sadzirdēšanu starptautiskā mērogā, kuru ar savu profesionālo darbību viņa apņēmusies vairot. Ne reizi vien A.Smirnova atzinīgi izteikusies arī par Ķīnas Komunistisko partiju, kas, viņasprāt, nodrošinājusi strauju valsts attīstību. Tāpat ar A.Smirnovai piespēlētajām intervijām tikuši aizplīvuroti arī Ķīnai neglaimojoši stāsti.
Proti, A.Smirnova, tāpat kā citi ārvalstnieki, kurus nereti dēvē par “starptautiskajiem komunikatoriem”, tiek ielūgti uz konkrētiem reģioniem un tajos esošajiem “izglītības” jeb pāraudzināšanas centriem, lai demonstrētu tajos esošo cilvēku “patiesos” dzīves apstākļus. Realitātē šie pāraudzināšanas centri gan drīzāk līdzīnās koncentrācijas nometnēm, par ko Ķīna ne reizi tikusi kritizēta no Rietumu cilvēktiesību aizstāvju puses.
Apmeklējot Siņdzjanu, Uiguru autonomo reģionu, A.Smirnova pagājušā gada sākumā jūsmīgi ziņojusi, ka to arvien caurstrāvo uiguru tradicionālā kultūra, tai tiekot integrētai visos mūsdienu sabiedrības slāņos. Vienlaikus, oponējot Rietumu mediju ziņotajam par etnisko minoritāšu bērnu nosūtīšanu uz internātskolām, A.Smirnova tādā viesojusies, vēstot, ka skolēnu apmeklējums esot brīvprātīgs, tajās arvien pasniedzot arī uiguru valodu, kā arī bērniem neesot liegta saziņa ar ģimenes locekļiem. Citā stāstā demonstrējusi, kā sievietes, kas izgājušas cauri pāraudzināšanas nometnēm, tajā pavadīto laiku sauc par pieredzes bagātu un piesātinātu, kurā daudz iemācījušās.
Vienā no sižetiem par A.Smirnovu Latvijā intervēts arī viņas pasniedzējs, sinologs un diplomāts Pēteris Pildegovičs, kuram 1998.gadā tika uzticēta Latvijas vēstniecības Ķīnā izveide. Šķiet, interesantākais fakts viņa biogrāfijā ir tas, ka 2002.gadā, kad P.Pildegovičs noslēdza savu darbu kā Latvijas pagaidu pilnvarotais lietvedis Ķīnas Tautas republikā, viņš uzkavējies Pekinā, strādājot par redaktoru ķīniešu ziņu aģentūrā “Siņhuā”.
Jāatgādina, ka “Siņhuā” ir Ķīnas valdības oficiālais rupors. Kaut līdzīgs tam kāds ir “Rossija Segodņa” vai “Russia Today” Krievijā. Attiecīgi, tajā drīkst strādāt tikai režīmam lojālas personas.
Sāk šķist, ka tikt pie amatiem Ķīnas medijos ārvalstniekiem tomēr nemaz nav tik sarežģīti, kā iepriekš minēts, savukārt to izmantošana sava starptautiskā imidža spodrināšanā varētu būt pat ķīniešu veicināta iniciatīva.
2022.gada vasarā Ķīnas lielākajā medijā “China Daily” publicēts propagandas video, kurā piedalījusies vēl kāda doktorantūras studente starptautiskajās attiecībās no Latvijas – Jekaterina Volkova. Video angļu valodā viņa klāstīja, ka nesaskata nekādus Ķīnas draudus, tieši otrādi – ar tās dalību panākams globāls miers.
