14.martā Maskavā norisinājās sparīgāko Krievijas atbalstītāju kongress, dibinot jaunu prokrievisku “spēku” – t.s. “Starptautisko rusofilu kustību”. Ieradušos dalībnieku skaits un to pārstāvniecība, kā propagandas mašinērijā ierasts, variēja no 80 līdz 120 personām, pārstāvot ap 40 līdz 46 valstīm. Tiesa, lielākoties bildēs no pasākuma uzmanība pievērsta augstu Krievijas amatpersonu un ar imperiālistiskām idejām apsēsto “Kremļa ideologu” klātbūtnei kongresā.
Kustības ideja pieder Bulgārijas nacionālās rusofilu kustības dibinātājam Nikolajam Maļinovam, kurš savā valstī ticis apsūdzēts spiegošanā Krievijas labā un pamanījies tikt iekļauts ASV sankciju sarakstā. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā N.Maļinovs Krievijā viesojies daudzkārt, tostarp vairākkārt tiekoties ar ārlietu ministru Sergeju Lavrovu, Valsts domes deputātiem, Federācijas padomes pārstāvjiem u.c. “tautiešu politikas” veidotājiem (piemēram, fonda “Russkij mir”, aģentūras Rossotrudņičestvo un “Krievijas Miera fonds” vadību). 2011.gadā un 2019.gadā N.Maļinovs no Krievijas prezidentiem Dmitrija Medvedeva un Vladimira Putina saņēmis valsts apbalvojumus – “Puškina medaļu” un “Draudzības ordeni”, turklāt pēdējo klātienē arī laikā, kad viņam teorētiski bija liegums izceļot no Bulgārijas.
Šķiet, tikpat cieši ar rusofilu kustības izveidi saistīts pareizticības un padomju nacionālisma caurstrāvotā propagandas kanāla “Tsargrad TV” vadītājs Konstantīns Malofejevs. Gan viņš, gan bijušais “Tsargrad TV” redaktors Aleksandrs Dugins bija klātesoši kustības dibināšanā. K.Malofejevs cita starpā nolasīja arī patriarha Kirila vēstījumu rusofiliem, atzīmējot, kā tie palīdzot Krievijai aizstāvēt “patiesību” un “taisnīgas pasaules” veidošanu.
Rusofili sevi pozicionē kā atsevišķu “fronti”, kas palīdzēšot viņu dievinātajai Krievijai pretoties mūsdienu fašismam, “sātaniskajai pasaulei” un “liberālajai diktatūrai”, kas iestājoties par tradicionālo vērtību “noraidīšanu” un krievu kultūras un valodas “atcelšanu”. Pēc Liberāldemokrātiskās partijas līdera Leonīda Slucka runas noprotams, ka rusofilu jaunizveidotā “valstu un cilvēku koalīcija” tiek uztverta kā virzīšanās uz “veselo saprātu”, savukārt organizatori savas mīlestības realizāciju pret Krieviju traktē kā kāpšanu uz “cilvēces glābšanas šķirsta”.
Kustības spēks izpaudīšoties publiskajā un tautas diplomātijā, bruģējot ceļu uz “daudzpolāru pasauli”, kurā valda absolūta harmonija un “simfonija starp cilvēkiem”. Galvenie vēstījumi rusofilu kustības manifestā – propagandā daudzreiz skandinātais daudzskaitlīgais Krievijas ārvalstu draugu faktors, kuri nez kādu iemeslu dēļ ir Krievijas, ne savu valstu īstenie patrioti, un globālās pasaules absolūta nespēja funkcionēt bez aktīva dialoga ar Krieviju.
Prominentākais viesis rusofilu kustības dibināšanas kongresā bija S.Lavrovs. Līdztekus S.Lavrova bieži izmantotajiem terminiem “anglosakši”, “ASV hegemonija”, “rusofobija”, “nacisms”, viņš atkārtoja arī ierastās tēzes par to, kā Krievija ir “patiesais upuris” esošajā situācijā: pati nevienu neaicinot uz “svēto karu pret Rietumiem”, taču konfrontācija Krievijai tiekot uzspiesta, turklāt nu jau arī Austrumu virzienā. Uz Moldovas un Gruzijas notikumu fona brīdinājis “rusofilus”, ka pret tiem tikšot izvērsta milzīga diskreditācijas kampaņa.
S.Lavrovs nolasīja vēsti no V.Putina, kura ieskatā kustība tiekot būvēta uz “senas draudzības un savstarpējas cieņas tradīcijām”, kas tiekot saglabātas arī “pretkrieviskās histērijas” apstākļos. Vienīgie viesi, kas kāpa uz kustības dibināšanas pjedestāla, nerunājot krievu valodā, bija Francijas, Itālijas un Brazīlijas pārstāvji – bijušā Francijas prezidenta un ģenerāļa Šarla de Golla mazdēls Pjērs, “Sicīlijas princese” Vitorija Alliata, žurnālists Pepe Eskobars, kā arī Krievijas pilsonis un Krievijas ĀM “īpašais pārstāvis humanitārajās attiecībās ar ASV un Japānu” Stīvens Sīgals, kurš paziņoja, ka esot “100% rusofils un 1 000 000% krievs”, bet būt krievam nozīmējot “iestāties par patiesību”.
Rusofilu idejas autors N.Maļinovs uzskaitīja vairākas kustības nākotnes ieceres. Pirmais darbiņš – miljons ES pilsoņu parakstu savākšana pretkrievisko sankciju atcelšanai. Tālākā perspektīvā plānota “Rusofobijas apkarošanas institūta izveide” un titula “Gada rusofobs” iedibināšana. Vēl viens solis varētu būt Eirovīzijas konkursa aizstāšana ar “Intervīziju”. Pa vidu tam visam sasgaidāma arī virkne pasākumu saistībā ar vēsturi un antifašistisko cīņu. Turklāt viens no dibināšanas pasākuma dalībniekiem P.Eskobars Krievijai silti ieteica “runāt ienaidnieka valodā”, t.i., kustības pretuzbrukumam vajadzētu fokusēties uz starptautisko komunikāciju angļu, nevis krievu valodā.
Dienu iepriekš norisinājās Krievijas Ārlietu ministrijas (ĀM) runaspersonas Marijas Zaharovas organizētas neformālas vakariņas. “Diplomāte” atbraukušos “ārvalstu viesus” ne tikai glaimoja ar runām, cik ļoti viņi kā “cilvēki” atšķiras no “fašistiem”, jo izvēlas nostāties “labo” jeb Krievijas pusē, bet priecēja ar dejām, tostarp izpildot dziesmu “Kaļinka”.
