Lielbritānijā izveidotā starptautiskā bezpeļņas organizācija “Amnesty International”, kuras stāsts aizsācies 1961.gadā, par savu ambiciozo mērķi deklarējusi cilvēktiesību pārkāpumu izbeigšanu visā pasaulē. Patlaban tās ģenerālsekretāre ir franču cilvēktiesību aktīviste Agnese Kalamāra, kura iepriekš ieņēmusi īpašās referentes amatu ANO.
Lai arī “Amnesty” redzeslokā ir vārda brīvības apkarošana un starptautisko tiesību pārkāpumi arī Krievijā un tās vestajā karā Ukrainā, kustība pārāk bieži sākusi piebalsot Kremļa propagandas naratīviem, aizbildinoties ar cilvēktiesību aizstāvību. Visskaļākais gadījums bija pagājušā vasarā, kad klajā nāca “Amnesty” ziņojums par to, kā Ukrainas kaujas taktika apdraudot civiliedzīvotājus.
2022.gada augustā ziņojuma ievadā tika citēta “Amnesty” ģenerāldirektore Kalamāra, nosodot “Ukrainas taktiku” bāzu izvietošanā un ieroču sistēmu ekspluatēšanā dzīvojamos rajonos, tostarp skolās un slimnīcās. Krievijas iebrukuma atvairīšana un pilsētu sargāšana no nonākšanas Krievijas kontrolē tika nodēvēta par “starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu”, jo tādējādi civilie objekti tiekot pārvērsti militāros mērķos. Jau pirmajās rindkopās tika ietverts vērtējums, ka civiliedzīvotāji tiekot nogalināti tieši Ukrainas darbībām sekojošo Krievijas triecienu pa civilo infrastruktūru dēļ. Tikai ziņojuma pēdējā sadaļā “Amnesty” īsā rindiņā atzīmēja, ka šī “Ukrainas militārpersonu prakse” nekādā veidā neattaisnojot nekritiskus Krievijas uzbrukumus.
Ziņojums starptautiskajā sabiedrībā tika vērtēts pretrunīgi, sevišķi fakta dēļ, ka “Amnesty”, steigā publicējot savus “atklājumus”, nav ņēmusi vērā tieši to, ko Krievija tik ilgi bija meklējusi – vainas novelšanu. Tāpat kļūdainais ziņojums tika traktēts kā precedents turpmākiem Krievijas kara noziegumiem Ukrainā, sevišķi tādēļ, ka tas acīmredzami neaplūkoja arī Krievijas demonstrēto stratēģiju pret civilajiem objektiem vai Ukrainas pūliņus evakuēt iedzīvotājus no intensīvu kauju zonām.
Nosodīts un pelts starptautiskajā sabiedrībā un ekspertu vidū, tas saņēma atzinīgu novērtējumu no Kremļa puses un tika plaši popularizēts Krievijas amatpersonu izteikumos. Principā tas nekavējoties kļuva par Krievijas propagandas instrumentu, lai attaisnotu savas bombardēšanas kampaņas Ukrainā. Ar šo ziņojumu “Amnesty” deva Kremlim rīcības brīvību turpmākiem kara noziegumiem un “leģitīmai” slimnīcu, skolu u.c. civiliedzīvotāju un karavīru patvertņu iznīcināšanai, diskreditējot Ukrainu un attaisnojot vardarbību pret tās iedzīvotājiem.
Dienu pēc ziņojuma publicēšanas no amata atkāpās “Amnesty” Ukrainas biroja direktore Oksana Pokaļčuka; viņai sekoja vairāki kolēģi, tostarp arī “Amnesty” Zviedrijas biroja līdzdibinātājs Pērs Vestbergs un pat 80 “Amnesty” Norvēģijas biroja locekļi. Pokaļčuka noraidīja ziņojumu, skaidrojot, ka “Amnesty” globālā filiāle faktiski atstājusi malā Ukrainas komandu, kam ir reālas zināšanas par reģionu, un publicējusi to bez viņu ieguldījuma vai piekrišanas. Plus, saskaņā ar Ukrainas Stratēģiskās komunikācijas centra sniegto informāciju, “Amnesty” ziņojums bija tapis balstoties uz materiāliem, kas “savākti filtrācijas nometņu un cietumu teritorijā”, kur Kremlim piekritīga naratīva apšaubīšana varētu maksāt dzīvību.
Savukārt Kalamāra publiski noraidīja visus iebildumus pret ziņojumu, atzīmējot, ka Ukrainas un Krievijas sociālo mediju “troļļu” uzbrukumi “Amnesty” ar savu “kara propagandu” un “dezinformāciju” neietekmēšot organizācijas “objektivitāti” un neizmainīšot “faktus”. Lieki piebilst, ka kritiķu “pūļa” vidū bija virkne starptautisku amatpersonu, tostarp arī Baltijas valstu. Tāpat arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, kurš noraidīja ideju, ka civiliedzīvotāju nāvē būtu vainojams upuris, nevis agresors. Britu laikraksts “The Times” jau tobrīd “Amnesty International” nodēvēja par “Putina propagandistiem”, tikmēr Krievijas “troļļi” nevis uzbruka “Amnesty”, bet par šādu pavērsienu bija stāvā sajūsmā.
Skaidrs, ka faktuālās problēmas “Amnesty” ziņojumā bija tikai sākums, bet to pakārtotā ietekme ir daudz lielāka nekā jebkurš individuāls faktu apstrīdējums. Drīz vien ziņojuma problemātiskais raksturs tika izmantots kā attaisnojums Krievijas īstenotajai Zaporižjas AES okupācijai, bet pati organizācija nāca klajā ar paziņojumu, ka jāpārskata “Amnesty” pieņemtie lēmumi un darba prakse.
Deklaratīvās darbības gan nav sekmējušas attālināšanos no Kremļa naratīvu tālākas pavairošanas. Krievijas informācijas operācijām pakalpīgi bijuši arī “Amnesty” izteikumi par Latvijas izturēšanos pret Putina un Lukašenko hibrīdkara elementu – migrantiem uz robežas ar Baltkrieviju. “Amnesty” ziņojumā 2022.gada oktobrī ar nosaukumu “Atgriezieties mājās vai nekad neatstājiet mežu” Latvijai pārmesta Ukrainas bēgļu uzņemšana, bet to, kas nākuši no citām “rasu vai etniskajām minoritātēm”, atturēšana no iekļūšanas valstī.
Savukārt patlaban Kalamāras norādes par satraucošo “krievvalodīgo žurnālistu situāciju Eiropā” un Kremļa propagandas ruporu slēgšanu, kā arī atsevišķu žurnālistu aizturēšanu liek domāt, ka visai drīz pasauli sagaida jauns “Amnesty” samazgu vilnis pār Eiropas valstīm, tostarp Latviju, kas, visticamāk, izklausīsies kā Kremļa ilggadējo vēstījumu atreferējums. Atklāts paliek jautājums, kādā veidā “Amnesty” ir iepinusies šajos Krievijas propagandas tīklos – ļaunprātīgi maldināta vai apzināti formēta kā Kremļa informatīvais ierocis?